Redz, sniegs jau ārā kūst (un nākamā dienā atkal uzsnieg), bet tas netraucē man atrast jaunus hobijus. Esmu sācis skriet. Pēdējo reizi skrēju uz trolejbusu pasen vai nopietnāk vidusskolā pirms 4 gadiem. Šādu lēmumu pieņēmu, jo jāsakož zobi un jāmēģina kaut kur dzīvē pieķerties, kad uznācis saasinājuma brīdis. Redz, otrais akadēmiskais gads tūlīt man būs. Kamēr skolas biedri jau berzē rokas pēc bakalaura grāda, es vēl neesmu pabeidzis pirmo mācību gadu.

Kad pašsajūta ne pārāk laba un skolu nevaru apmeklēt, tad, zini, rokas nolaižas.. es pieļauju, ka arī Tu esi kādreiz bijis VD kritiskajā brīdī vai arī ar jebkādu citu veselības problēmu, kad vairākas reizes tiec piespiests ar lāpstiņām pie zemes un domā, ko ar dzīvi iesākt.

Ko es gribu teikt - iespējams, ka Tev nav tik slikti nemaz uz mana fona. Es ceru. Ja arī ir, tad zini, ka neesi vienīgais. Visticamāk, ka nemirsim, bet varam tā vietā pameklēt kādu jaunu hobiju un kopīgiem spēkiem pārvarēt arī šīs grūtības. '

Cenšos šeit tāpat palīdzēt Jums, foruma biedri, ar savu viedokli un centīšos to darīt arī turpmāk.

Dzīvojam tā, lai vakarā nav kauns iet gulēt par neizmantotām iespējām.