pūcīte rakstīja:

Man šķiet, ka palīdzēt var labs psihiatrs un zāles. Nevajag mocīties, jo atrodot īstās zāles, var dzīvot atkal normāli un priecāties. To arī novēlu

tik ļoti negribas kāpt atkal tajā vilcienā jau sesto reizi

Protams, ja var bez zālēm, tas ir ļoti labi, ja izdodas ar pašiedvesmu atgūties - apsveicami
Bet es, piemēram, ja nebūtu vēlme pēc bērniņa, būtu ar mieru dzert zāles kaut visu mūžu, lai tik nav jādzīvo tādā murgā. Arī dažādas bailes piedzīvoju, tagad tās ir mazinājušās kopš lietoju AD. Cerams, ka izdosies tikt no tām vaļā, un dzīvot harmoniski arī bez AD, jo loloju sapni par ģimenes pieaugumu

Kad es runājos ar psihoterapeitu, tad daudz runājām par kontroli. Mums kontrole ir visapkārt, tie paši sabiedrības uzspiestie rāmji. Izpatikt apkārtējiem, būt labiem utt. Un jūtamies labi, ja prasam šo kontroli gan no sevis, gan citiem. Bet ir jāsaprot,  ka visu nevaram kontrolēt. Un visa pamatā mēs nevaram kontrolēt bailes. Bailes no jebkā. Un ir jāiemācas to atlaist. Atceros, ka vėl pirms gada bija bail no pārbāztiem transportiem, it sevišķi sastrēgumā uz tilta. Apzinoties, ka tās ir bailes no nāves kaut kā tiku ar to galā. Ļoti nepatīk lifti un izvairos no tiem, bet, ja ir spiesta lieta kāpju tajos. Nupat pirms dažām dienām tādā iekāpu. Bija ok. Bez stresa, bet pati labprā nekāpju. Ar to gribēju teikt, ka ir jāsaprot, ka ir lietas, kuras mēs nevaram ietekmēt un tas ir jāatlaiž vaļā.

Jā, arī es esmu daudz par to runājusi ar psihoterapeiti. Man ir jāsaņemas uz doto brīdi domas ļoti uzmācas.. jāieved sevi pareizajās sliedēs un jāatlaiž kā Tu saki.
paldies!

Man šķiet, ka palīdzēt var labs psihiatrs un zāles. Nevajag mocīties, jo atrodot īstās zāles, var dzīvot atkal normāli un priecāties. To arī novēlu

tik ļoti negribas kāpt atkal tajā vilcienā jau sesto reizi