Man ir periodi kad viss it kā mierīgi, bet pēdējās dienas atkal tāda kā nolemtības sajūta, nenormālas domas par nāvi, liekas, ka man nav nākotnes. Es jau sen neplānoju neko nākotnē, visu laiku liekas, ka nāve jau elpo pakausī un redzu briesmīgus sapņus, zīmes dažādas, kas saistās ar aizgājējiem vai nāvi. Es pieteicos pie Pētera Kļavas uz lekciju par realitāti, dzīvi pēc nāves un nomiršanas procesu, ceru, ka tas manas bailes mazinās.

VArbūt pēc tam varēsi padalīties,ko viņš stāstīs,kas notiek pēc nāves.....

Mes pieversam katram sikumam uzmanibu tapec ari ar mums taa notiek Pirms VD paljubomu mums kkas sapeja, atceros ka man sapeja gan galva, gan sirdi citreiz dura, un pec minutes jau aizmirsu ka man bija slikti a tgd jamokas ntaas dienas...bet nesaprotu kapec tas taa ir? Tas ir bailes no naves? slimibas?

Sveika!Es uzskatu,ka tās ir tikai bailes no nāves...ja tādu nebūtu,tad mums būtu pofig,kas ar mums notiek,bet VD vnm uzsit to sajūtu,ka nu ir viss..

Man tagad kad spiez uz aci smaguma sajuta pieree, jau liekas ka tas ir audzeejs kas spiez uz redzes nervu...sausmas...a rentgenu man neviens negrib taisit grutnieciba..

Sveika.
Spiedoša sajūta uz pieri,acīm man ir diezgan bieži. Visbiežāk, tas ir no sprandas. Sāpes pieres daļā ir nepateiktās emocijas, dusmas. Vajag visas dusmas uzrakstīt uz lapiņas, pēc tam iznīcini. Tā,kā eju pie psihoterapeita, kurš strādā ar manu ķermeni, un viensd no uzdevumiem ir dienasgrāmatas rakstīšana par dienas emocijām utt. Pārdomām.
Nu pamēģiniet jūs arī. Tas līdz. Vēl,kad nejūtos labi, lai domas aizvirzītu prom,es krāsoju mandalas. Teicu, ka taisīšu izstādiun nosaukšu "Mana distonija!" )

Vistrakak man trauce dzivot tas, ka pastiprinati pieversu uzmanibu savai veselibai! Ja, kkas sap, sadomajos ka kkas nopietns, un tad paliek vel sliktak un nezinu vai psihalogiski ir sliktak vai tiesam ir sliktak...