Ups, baigi daudz sarakstīju :-)
Bet ir vēl - pazīstu sievieti, kurai vd ir jau 30 gadus! Labā ziņa- viņai ir 4 burvīgi pieauguši dēli, daudzas draudzenes, mazbērni un izcila karjera IT uzņēmumā. Viņa ir viens no pozitīvākajiem cilvēkiem, ko pazīstu.
Kamon, mīļie, ar vd ir divi varianti - mēs varam grimt vai arī saņemties un pateikt- NĒ!
Veiksmi ;-)

P.s.man ir 25 gadi un uzskatu, ka visa dzīve vēl priekšā un tā būs izdevusies, ja to gribēšu. Kāds jau šeit rakstīja- vislabākais to paniku ignorēt. Vienreiz draugiem pateicu - ziniet, man ir panikas lēkme šobrīd! Un mēx sākām smieties par to, ka viss ir skaisti un es te trīcu

Vēl var ēst aprikozes katru dienu daudz, arī palīdz

P.s.man ir 25 gadi un uzskatu, ka visa dzīve vēl priekšā un tā būs izdevusies, ja to gribēšu. Kāds jau šeit rakstīja- vislabākais to paniku ignorēt. Vienreiz draugiem pateicu - ziniet, man ir panikas lēkme šobrīd! Un mēx sākām smieties par to, ka viss ir skaisti un es te trīcu

Vēl var ēst aprikozes katru dienu daudz, arī palīdz

Turklāt, ciemiņus uzņemot arī man kļūst sliktāk, bet dullums pāriet mirklī, kad mēs visi jau smejamies, čalojam un tie ciemiņi novērš domas. Vienatnē grūtāk, jo tad es savā prātā izkaļu baisākās domas un plānus par nodārzeņošanos hihenē.

Reizēs, kad esmu viena mājās un gribu tikai gulēt un noslēgties, es piespiežu sevi iziet uz stundiņu laukā pastaigāties vai uzkāpju uz ričuka un aizbraucu tējnīcā ar grāmatu pasēdēt.

Uzskatu, ka galvenais nenoslēgties, lai cik stipri gribētos būt nesaprastam vd frīkam. Galvenais būt cilvēkos, jo noslēgšanās brīdī mēs ģenerējam savas fantāzijas.

Kopš man ir vd, es smejos biežāk, jo kad melns griežas gar acīm un smadzenes dursta sīkas adatiņas, tirpst galva, es piezvanu draugam, aizeju uz kino Bize viena, kur pēc tam var iedzert karstā balzama kokčiņi.

Mīļie, turpiniet dzīvot, dāviniet sev biežāk jaukus un patīkamus mirkļus!
Vēl par smēķēšanu: vakardien pamodos jau trīcoša, nevarēju neko apēst, jo man uz panikas lēkmēm pazūd ēstgriba un biju nolēmusi atmest smēķēšanu, tāpēc 3 dienas nebiju smēķējusi. Pirmā doma tajā rītā bija - nopirkt cigaretes. Kad iegāju kioskā, jau jutu kā mazinās lēkme, kad izvilku cigareti un aizsmēķēju, panikas lēkme izgaisa! Vakarā nāca ciemiņi un atkal sabruku, bet iedzerot divas šampja glāzes, atslābu un atkal biju smieklīgā es pati :-3

Drošvien labākais visu ar mēru un vairāk sevi lutināt. Sporta zāle arī nevienam neko sliktu nenodara, labāk jogu  papraktizēt, jo joga iemāca ķermenim līdzsvaru un koncentrēšanos pat uz vienas rokas balansējot visu miesu.

Mieru un harmoniju :-3

Ko jus darat kad jums nolaizas rokas un gribas padoties?

Neko, jo tad, kad nolaižās rokas, tad ieslēdzu TV, lai aizgaiņātu domas vai klausos mūziku (mans favorīts ir klasiskā un džezs, jo šie mūzikas stili tiešām palīdz nomierināties.) Dažreiz atkal ir tā, ka tiešām rokas nolaižās un tad nu bimbāju...(pašai kauns)..

Es esmu mainījusies diezgan...ļoti bieži dzīvojos pa mājām, lai tikai būtu drošībā. Vispār man tā VD ir diezgan interesanta. Tad, kad es mājās neesmu viena, tad principā esmu vesela Ja arī parādās kādi simptomi, tad es viņus vienkārši ignorēju un viņi arī pazūd, bet kad esmu mājās viena, tad gan ar to ignorēšanu nav tik viegli...bet nu cenšos.
Diemžēl VD dēļ esmu zaudējusi draugus un jaunus iegūt ir ļoti grūti. Tomēr lai kā ir, iesaku nepadoties:)

ingaa86
Es tieši domāju, ka būtu labi, ja man būtu draudzene, kurai ir vai ir bijusi VD vai depresija, jo tad katru reizi nenāktos stāstīt kapēc esmu izklaidīga, nomākta vai satraukusies. Parastajiem mirstīgajiem jau mūs tik viegli nesaprast. Bet piekrītu, ka tad, kad mājā vai kur citur palielāka kompānija, man arī nāk virsū nemiers, sevišķi, ja esmu nama māte vai organizatore, tad visam jābūt kārtībā, visi viesi jāapkalpo, jāizklaidē. Savā mazajā ģimenītē gan jūtos labi, ja māsa un mamma atbrauc tad ir visforšāk, jo viņas abas zin kā es jūtos un pašas gājušas visam tam cauri, bet māsa man šonedēļ atgriežas Londonā, mamma dzīvo Rīgā. Šausmīgi vientuļi man te vienai ar bērnu. Vispār es domāju, būtu tik forši, ja mums šeit, šajā diskusijā pieteiktos kāds psihiatrs, kas varētu atbildēt uz visādiem mums sasāpējušiem jautājumiem. Nu tāda uzticamības persona.

                    Kitija,mēs varētu sačekoties lai parunātu.Man šī bēda un,,,,jau tik tālu baidos,ka gandrīz jāguļas un jagaida pēdējo stundiņu.

Arī es ar to cīnos  20 gadus,bet rokas gan man nenolaižās,lai gan reizēm ir grūti,pat ļoti grūti.Ceru ,ka reiz būs zāles jeb iespēja ,kas palīdzēs pilnvērtigi dzīvot.

Kā??????????Ka lai tiek vaļā no šī murga?

ingaa86
Es tieši domāju, ka būtu labi, ja man būtu draudzene, kurai ir vai ir bijusi VD vai depresija, jo tad katru reizi nenāktos stāstīt kapēc esmu izklaidīga, nomākta vai satraukusies. Parastajiem mirstīgajiem jau mūs tik viegli nesaprast. Bet piekrītu, ka tad, kad mājā vai kur citur palielāka kompānija, man arī nāk virsū nemiers, sevišķi, ja esmu nama māte vai organizatore, tad visam jābūt kārtībā, visi viesi jāapkalpo, jāizklaidē. Savā mazajā ģimenītē gan jūtos labi, ja māsa un mamma atbrauc tad ir visforšāk, jo viņas abas zin kā es jūtos un pašas gājušas visam tam cauri, bet māsa man šonedēļ atgriežas Londonā, mamma dzīvo Rīgā. Šausmīgi vientuļi man te vienai ar bērnu. Vispār es domāju, būtu tik forši, ja mums šeit, šajā diskusijā pieteiktos kāds psihiatrs, kas varētu atbildēt uz visādiem mums sasāpējušiem jautājumiem. Nu tāda uzticamības persona.

Jā,piekrītu par psihiatru,vai psihoterapeitu-šinī lapā..
Grūti Tev! saprotu...man tagad mamma ar māsu ciemojas,tiklīdz atradīs savu dzīvoklīti ko īrēt un sāksies darbs un skola māsai,tā atkal viena būšu ar mazulīti...kopā ar bērniņu pa dienu,bet tik un tā vientuļi un visas dienas vienādas....vīriņu tik no rītiem un vakaros redzu..