Kā reāli vispār var atšķirt, ka tā ir tikai panikas lēkme vai piemēram reāla sirds problēma. Zinu, ka ātrajiem reāli besī un viņi to neslēpj, ja kāds viņus izsauc ,bet tā ir tikai panikas lēkme. Bet kā reāli man zināt, vai tas ir nieks vai nē, jo galu galā, kad ātrie atbrauc viņi pieslēdz ktg un pēc tā redz vai ir vaina sirdī vai nervos. Kāpēc par to jautāju, man tagad jau kādu stundu ir drošas sāpes krūtīs, varbūt pat vairāk uz labo pusi, izstarojas arī uz lāpstiņu vai muguru precīzi pat nezinu, sākās pēkšņi, sāpes jūtu vairāk ,ja cenšos ieelpot vai izelpot, protams no tādām pēkšņām sāpēm puls 135 ( parasti 60-80). Tagad nesaprotu ko darīt vai izlikties, ka nekas nav vai saukt kādu palīgā un varbūt kaut kur var uztaisīt ktg vai saukt ātros. Mēģināju atlaisties, pulss nokritās, bet sāpes turpinās. Ar VD esmu pazīstama jau 10 gadus, bet pēdējā panikas lēkme bija 5 gadus atpakaļ, tāpēc ,ja godīgi vairs neatceros ko jutu tad. Ja būtu tikai sirdsklauves un baiļu sajūta, tad domātu ,ka jā VD, bet ko šādā gadījumā pietam ,ja internetā sāpes krūtīs gandrīz vienmēr tiek vilktas kopā ar infarktu!
]]>Es studēju psiholoģiju Latvijas Universitātē un man ir jāveic pētījums kursa darba ietvaros.
Man pašai arī ir veģetatīvā distonija, tāpēc panikas sajūtas man nav, tā teikt, svešas un savu tēmu vēlējos saistīt ar to.
Būtu ļoti pateicīga, ja jūs man palīdzētu un aizpildītu mana kursa darba pētījumam 2 nepieciešamās anketas.
Liels paldies jau iepriekš! 
Šeit ir links uz aptauju:
]]>Loti gruti tas sajutas ir noraksturot... Kapec ta daru? nezinu.
]]>Esmu 29 gadus jauns, vīrietis.
Arī es, diemžēl, ciešu no šīs "atrakcijas"
Šī "atrakcija" mani piemeklēja gluži nejauši, 3 gadus atpakaļ. Nejauši esot neīstajā vietā, neīstajā laikā Paldies Dievam, ka devis man ilgāku mūžu un varu par to uzrakstīt...
Pirmās 3 dienas pēc "X" notikuma nespēju ne ēst, ne runāt ar cilvēkiem, ne gulēt... Biju kā staigājošs zombijs, kam strāda tikai ķermenis, bet smadzeņu nav.
Pagāja jau nedēļa.
Viss lēni, lēni sāka nostāties savās vietās, bet tad pēkšņi......sirds sitas, acis paliek melnas un lielas kā pogas, mute sausa, lūpas bālas, galva reibst, paliek kasts un auksts un auksts un karsts, no plaukstām pil auksti sviedri, vēders griežas, elpas trūkums, seja bāla kā japāņu geišai, sajūta ka pielikšu bikses.... Tajā brīdi nodomāju, ka viss, cauri ir un āmen! Pietika vesalais saprāts lai šajā "agonijā" uzrakstītu draudzenei, ka ir sūdi, mirstu 
Teica ka pēc 10 minūtēm būs klāt, pateica ka viss kartībā un lai nomierinos. Kamēr viņu gaidīju, nezināju kur likties. Mani pārņēma bailes, tādas bailes nekad nebiju sajutis, ja nu vienīgi "X" notikuma brīdi. Labi, kaut kas jādara, nedrīkst tā vienkārši nolikt karoti. Ar visām drēbēm ievēlos vannā, atgriezu dušu un laidu virsū sev ledaini aukstu ūdeni. Ķermenim neliels šoks, un mazliet atžirgu.
Atnāk draudzene. Ierauga mani sēžam vannā, ar drēbēm, slapju un drebošu.
Izlienu no vannas, savedu sevi kārtībā. Vards pa vārdam, un viņa man atbild "Apsveicu, panikas lēkme" Savā laikā viņa ar šim ir gājusi cauri.
Neko darīt, jādzīvo tālāk Gāja mēneši... Jau pāris gadus strādāju stabilā uzņēmumā, vadošā amatā. Kā jau jebkurā darba vietā, agri vai vēlu iestājas rutīna. Katru dienu viens un tas pats, same prolems and the same shit.
Un te vienā jaukā darba dienā, sapulces laikā pekšņi paliek auksts kaut gan telpā ir silts. Sēžam runājam, jūtu, sāk spiest kakls. Oooo nē! Mirkli vēlāk parādās bailes. Viss, ceļos augšā un eju ārā! Skrienu uz WC un mazgāju seju a aukstu ūdeni. Bet nē nāk virsū, un lielos tempos. Lieliem un ātriem soļiem eju ārā no ražotnes. Izeju ārā un atkal lielas ka viss, liekas ka tūliņ noģībšu, nokritīšu kaut kur stūrī un mani neatradīs. Atradīs kad jau būs pa vēlu. Staigāju minūtes 10, 15, 30, 40. Sāk palikt labāķ
Eju pie bosa, saku ka vajag nedēļu brīvu, slikti ar veselību
Nākamajā dienā eju pie ģīmenes ārsta, dabūju nosūtījumus uz pilno asins ainu, kardiologs, usg, magnētisko rezonansi, un vēl visādiem izmeklējumiem. Paiet laiks un pienāk analīžu rezultāti. Organisms ir perfektā stāvoklī. Ja nu tikai B vitamīnu vajadzētu vairāk
Agriežos darbā. Paiet dienas, atkal kaut kāda stulba un stresaina situācija darbā un paliek slikti. Pēc kāda laika atkal stres situation un paliek slikti. Tad atkla pēc kāda laika slikti. Un atkal, un atkal. Tikko stresa situācijas, tā paliek slikti. Cik ilgi šo var ķērpīt? 1,5 gadu noturējos un viss. Rakstu atlūgumu. Nav jēga iet uz darbu kurš tev riebjas un izraisa panikas lēkmes
Pārtraucu darba attiecības. Divas nedēļas nekur nestrādāju, veltīju laiku sev. Braucu pie dabas, makšķerēju, telts, ugunskurs, nu viss kā nākas. Vēl pa garāžu padzīvojos. Un šājā laika posmā neviena panikas lēkme nenāca, pat domās ne
Atsāku strādāt citā darbā. Atkal vadošs amats, bet labi, tikšu galā.
Pagāja nedēļas 2,3,4, un tad vienā brīdī sveiki! Atkal! Tā nevar, sāku strādāt ar sevi. Kad palika slikti gāju ārā pastaigāju. Zvanu draudzenei, stāstu ko daru, kā iet, kā jūtos. Un ticiet vai nē, bet panikas lēkme pārgāja 15 minūšu laikā. Iepriekšējo stundu vietā.
Pēc kāda laika sāku strādāt vēl vienā darba vietā(haltūres). Mums taču visiem patīk nauda, vai ne
Un tad atkal, ik pēc 2 dienām nāk panikas lēkmes. Biju neizgulējies, mūžam noguris. Tas izraisīja lēkmes.
Tad nu meti haltūres pie malas un strādāju tikai pamatdarbā. Un vairāk vai mazāk panikas lēkmes pazuda.
Ir jā, kad uznāk, bet tas ir krietni retāk nekā kad stresoju iepriekšējā darbā, rāvos uz divām pusēm un fiziski sevi izsmēlu.
Paralēli pārstāju dzert kafiju un sāku mazāk smēķēt. Jo tas arī izraisīja lēkmes, tā lūk
Tātad- mazāk stresa, mazāk ņemt pie sirds visādus sūdus, nepārstrādāties, dzīvot harmonijā ar sevi un citiem, neuztraukties par sīkumiem.
Protams, lai tiktu galā ar PN tika palietotas zālītes un tējiņās, bet tas viss tika darīts ar mēru. Ja tagad nāk virsū PN, klausos meditatīvo mūziku, skatos dok.video par papagaiļiem(jo man ļoti patīk papagaiļi), iedzeru tēju, sazinos ar draudzenes. Kas nu konkrētajā brīdī sanāk. Bet ja ir iespēja, runājiet, runājiet ar sev tuvu cilvēku. Vienkārši stāstiet kas uz sirds. Un paliks jums viegli Zemāk atstāšu likus ar e-zālēm, kas man palīdz, un cerams ka tev
Veiksmi jums cīņā ar "iekšējiem dēmoniem" 
Hein Braat. Info par viņu atradīsiet paši
[video]https://www.youtube.com/watch?v=AmsPdQl … H6Hd1O8FiP[/video]
[video]https://www.youtube.com/watch?v=MPQ2yEl … mp;index=5[/video]
Daba
[video]https://www.youtube.com/watch?v=7v6QXZWylpI[/video]
[video]https://www.youtube.com/watch?v=F2EXFsMKm2k&t=1247s[/video]
[video]https://www.youtube.com/watch?v=pxqIlaVBoH0[/video]
sabijos nepajokam,mēģināju novērst domas,bet grūti ļoti!! viss man tas ilga 20 min? varbūt kas trakāks par VD tas ir???]]> Nolēmu padalīties arī ar savām problēmām, cerams ka Jums nebūs slinkums lasīt to visu penteri. Visticamāk, ka šeit nerakstītu, ja man būtu kāds pazīstams cilvēks kam izstāstīt tās visas problēmas un saprastu to pasākumu kuram eju cauri. Bet diemžēl, kamēr pats/pati tam neiziet cauri, tkmēr nesapratīs, jo pagaidām visi uz mani skatās ar šķību aci un saka „Nu kā tā var būt”, „Beidz pārspīlēt” un vienkārši „Nemuldi”. Viss sākās apmēram pirms 10 gadiem, nosūtija uz slimnīcu dēļ reiboņiem un galvassāpēm un beigās pateica ka VD. Izrakstīja vairāku nedēļu garumā taisīt potes ar mistiskiem šķidrumiem kuri gandrīz tumsā spīdēja un zālēm (ja nemaldos Pramistar, Mildronāts un kaut kādi nomierinošie kurus vairs neatceros). Protams kursu izgāju un viss takā beidzās. Bet tad parādijās problēmas pārvietoties sabiedriskajā transportā un nostāvēt rindā pie kasēm veikalos. Tas pasliktinājās ar vien trakāk. (Tikai šogad uzzināju ka tā ir pat legāla fobija – Agorafobija, ja nemaldos) Beigās pārvietojos ar auto, kad nu bija tāda iespēja. Fiziskajā ziņā viss bija OK. Sāku strādāt Zolitūdes Maximā jau no atvēršanas dienas, līdz pat pēdējai tās pastāvēšanas stundai (tieši todien paliku ilgāk strādāt). Man kā jau var redzēt tad paveicās, bet diemžēl manam šefam (nodaļas menedžerim) gan nē... protams tam sekoja vairākas dienas raudāšana utt., kā jau parsti tādā situācijā būtu. Ne par ko traku manam ķermenim un pašapziņai nekas neliecināja. Tikai tas, ka vēl tagad, katru otro dienu iedomājos par to dienu un netieku no tā vaļā. Pusotru gadu vēlāk iekļuvu auto avārijā, fiziski arī viss OK, protams auto aizgāja uz metālu. Tajā brīdī strādāju par kurjeru picērijā un diemžēl nācās steigties. Būtu labākas riepas bijušas un nebūtu uzsnidzis svaigs sniegs, tad varbūt viss būtu savādāk. Un tad pēkšņi labu laiku pēc tā visa – šogad maija sākumā noķēru savu pirmo riktīgo panikas lēkmi. Protams Ātrā palīdzība tika izsaugta, sašpricēja utt. Un aizbrauca. Nākamās piecas dienas bija nežēlīgas! Sākās panikas lēkme par katru visnebūtiskāko sīkumu, sākot ar to ka nakts vidū pamostos ar lēkmi no tā, ka vairs nekad nesapņošu pozitīvus sapņus, vai no tā ka nezin kāda iemesla pēc pieslapināšu gultu un tādā garā. Ģimenes ārste izrakstija atkal Pramistar, Betaserc un Escitil. Labāk pamazām palika, bet tad sapratu ka man ir paniskas bailes palikt vienam, paniskas bailes iziet ārā. Maija beigās aizveda uz slimnīcu kur uztaisīja tās pašas pārbaudes kuras pirms 10 gadiem un neko jaunu nepateica. Izrakstīja lielākās devās Escitil, Fluanxol un Adaptol. Nu sāka palikt labāk. Draudzene atnāca palīgā un pa vakariem gājām nelielās pastaigās, 10 min, tad 15 min utt. Tad jau pamazām uz veikalu un mazliet tālākās pastaigās. Protams veikalā atrašanās tā arī sagādāja grūtības, ja redzu pie kasēm rindu, tad eju atpakaļ uz mājām un nāku vēlāk. Transportā tā arī vairāk par 2 pieturām neesmu varējis izturēt. Viss takā pierima, varēju aiziet pie drauga paciemoties un atnākt atpakaļ, viss takā OK. Un tad pirms 2 nedēļām atkal šī fantastiskā sajūta – elpas nav, aukstuma viļņi, sajūta ka tulīt gals būs klāt un nespēju ieskaidrot sev savādāk. Tagad izeju ārā un atkal ir bail atrasties uz ielas, sākās nerealitātes sajūta, viss peld, esmu kā sapnī vai datorspēlē. Un sākas lēkme no tā ka bail pazaudēt kontroli pār savu ķermeni. Tas nav izturami. Darbs arī kopš maija ir par nožēlojamu samaksu (neko dižu jau no mājām nevar izdarīt), bet vismaz tie paši 150 eiro ienāk, sanāk pirmās nepieciešamības precēm un zālēm. Tagad vismaz esmu sakasījis savai pirmajai vizītei pie psihoterapeita, kura būs šonedēļ, redzēs ko tas teiks. Gan jau ka esmu kaut ko piemirsis pieminēt, pagrūti koncentrēties diemžēl. Tagad jau trešo dienu mēģinu burvju dziru kuru redzēju šajā lapā, komentārā no 2013. Gada – uzvārīt ingvera šķēlītes ar piparmētru lapām. Varbūt līdzēs. Varbūt būs kādam ko komentēt, ieteikt, vai ko tādu, jo lētu ideju man nav Ja nu gadījumā atcerēšos vēl kaut ko būtisku, tad noteikti iekomentēšu.]]>Pie zobārsta tās lēkmes sākas no tā,ka tiek atsūktas siekalas, rīkle sausa un tad rīstīšanās , un viss pārējais. Gribētu minēt,ka bez ūdens no mājas vispār neizeju , baisās dienās pat pa māju staipu līdzi,jo tādejādi esmu radusi sev kaut kādu mieirnājumu. Nedod DIevs man nav brīva pieeja ūdenim, uzreiz ģībonis virsū,utt utjp
+ kā ar tām sedācijas metodēm?
Ahh,sarakstīju haosaini,bet ceru,ka sapratāt
Paldies par uzmanību!
]]>