Nerealitātes sajūta (Lapas 1 no 2)

Kaa tev vinja iisti izpauzhas?man ir taadu reibonji,mikstas kajas,kad miegu ciet liekas kriitu,nu gruti izskaidrot...

Man ir jau labu laiku nerealitāte 24/7, nav ne jausmas kā no tās tikt vaļā. Domāju, vai vispār pienāks tāda diena kad atgriezīšos realitātē un prāts būs skaidrs, neticās.

ka izpauzas nerealitates sajuta?
Man vienreiz bija ka braucu pie stures un likas ka sledzos valja, tad nokluvu ar masinu talak sava punkta kur braucu un nesapratu ka lidz turienei tiku, likas viss divaini apkart. vai ta ir nerealitate?

Un vel ja stav atsledzas smadzenes ne pa ko nedoma un nedzirdi kas apkart notiek, kkur ne sava prata ta ari ir nerealitate?

Kapec ta jautaju, lai cik divaini tas butu, bet manam draugam taa ir, man pasai taa nav, nevar but ka vinam ari ir VD
Vinam ir viss tas pats ko aprakstiji. Vinam ilgst paris sekunde vina tikai + vel vnm kko nogaz, kkur ieskrien taja bridi. Tev ta ari ir?

aaa nu tagad skaidrs Domaju ka draugam ari jau VD ir
Jaa, stresains vins bija un ir un vnm nedaudz bus

a pie nerealitates pieder kad liekas ka viss apkart tads divains, prieksmeti tadi tumsi, divaini, kaitinosi, viss taka saplust bet tai pasa laika izgaizt..kr4 kkaa taa...un ieksejais nemiers un lielas dusmas ;(

es uz sienas pulkstena vakar sadusmojos ka vins skaneja

ckzs
Nu manān gadījumā DP/DR neizraisīja narkotikas, jo tās nelietoju. Domāju tas skaidrojums, ka vienkārši manai psihei ir par daudz (salīdzinoši īsā laika posmā bija ļoti daudz traumatisku notikumu) un varbūt psihe nolēma distancēties no problēmām (tipa tas nenotiek ar mani, jo tieši tāda ir mana DP sajūta), šis man liekas loģiskākais skairdojums, tikai nesaprotu cik ilgi vēl,..... jo pašai šķiet, ka tos notikumus esmu pieņēmusi, nezinu vai pienācīgi izsāpējusi, jo tobrīd, kad viss tas notika, es sev neļāvu pārdzīvot, jo man tikko bija piedzimis bērniņš un es sev teicu, tagad man pirmām kārtām jābūt mammai, jādomā lai būtu pieniņš un lai nesabruktu, domāju tas arī bija pie vainais, jo visas tās emocijas bija manī, es tās neizraudāju un neizsāpēju. Tagad nerealitāte ir mana ikdiena, citu dienu vairāk, citu mazāk...... Man gan bail te tā publiski teikt, taču VD sākumā man nebija nepārejoša DP, tā vienu dienu bija, to piefiksēju, un tad varbūt pat nedēļām nebija, taču es meklēju AD, un man liekās, ka pēc vienu AD lietošanas man DP iegāja jaunā fāzē - daudz stiprākā un bez pārtraukuma. Es ļoooooti ceru, ka kādu dienu es no tās atbrīvošos, jo ir dienas, kad mani vairs nekas cits nenomāc, tikai DP.
Paldies par rakstu, noteikti izlasīšu.
Vai Tu pats/pati arī mokies ar DP/DR?

Depersonalizācija un derealizācija.