Palasīju,ko tik visu nedarat,lai izprastu savu VD. Rodas jautājums vai darot tik daudz(pierakstot visus simptomus,visas lietas,kas itkā "kairina" VD,tiekat galā labāk nekā citi,kas nedara tik daudz maznozīmīgu lietu? VD sākas galvā,tātad,ja kaut vienu zinātnisko rakstu papūlas saprast,tad katram jāizcīna lielāka vai mazāka cīņa ar savu galvu:). Un jautājums neslēpjas bailēs vai fobijās,bet gan gribasspēkā,vēlmē kaut ko mainīt utt...Es tam visam joprojām eju cauri. Esmu sastapusies ar fantastiskiem psihoterapeitiem,kas ir tikai vairojuši ticību maniem spēkiem,esmu saskārusies ar smilšu terapiju,krāsu terapiju,Helingera terapiju,jogu,akupunktūru utt...Šeit tiek apspriestas kladītes..ari man tāda ir,bet atšķirībā no visiem pierakstītājiem, es tur rakstu sajūtas,ar kādām nākas saskarties ikdienā, un KĀPĒC rodās sekas,kas izpaužās VD.Ja pierakstīsiet,ka jums reibst galva vai trīc rokas,tas neko nedos....kladītē vislabāk "atstāt" sliktās emocijas,kas izsauc VD,tās var būt dusmas,riebums,naids,pārmērīga kontrole pār visu,vēlme būt labākajam utt....stundas pieraksti,kas nav jāpārlasa un jāsāk šausmināties,vai tiešām viss ir tik slikti...ar VD viss ir slikti tikmēr kamēr padodaties. Ja nepatīk rakstīt-zīmējiet,vislabāk ar guaša krāsām uz liela papīra...uzzīmējiet to situāciju,kurā jūs jūtaties slikti,no kā baidaties,tai nav jābūt Van Goga gleznai:),zīmējiet pēc iztēles,jo to ir jāsaprot tikai jums pašiem.Kad esat beiguši zīmēt,izanalizējiet situāciju vai tiešām ir tik slikti/bail/utt,un lēnām no viena gala krāsojiet ciet,itkā izdzēšot to no savām atmiņām...šo mirkli var lietot tad,kad uznāk kāds sliktums,galvā atsauc mirkli,kad visu slikto zīmējat ciet...Ir protams daudz lietu,kas paīdz,bet katram ir jāatrod savs labākais variants kā sargāt sevi. Un nebaidaties runāt,nebaidaties to atklāt cilvēkiem ar ko ikdienā esat kopā,tas nav nekas nosodošs,tas jums pašiem atvieglos dzīvi,jo izrunāšanās(emociju atdeve uz āru)ļoti palīdz,tāpēc neslēpjat tās.