1

Tēma: Padoms, pārdomas

Labdien, biedri. Neizplūdīšu garās runās, vārdu sakot, kopš jaunības dienām esmu tāds mazliet trauksmaināks kā ierastais ierindas pilsonis. Vidusskolā biju ļoti kautrīgs, sarku par visu, gribēju savu telpu bieži, no visiem nost, lai gan v-mēr arī biju labs mācībās, sportā utt. bet ne pa to ir stāsts, man šobrīd ir 32, ar VD īstām lēkmēm sastapos 3 gadus atpakaļ, līdz tam laikam vienīgi biju vnk stresains mazliet vairāk kā vajadzētu. VD man parādījās trauksmes veidā pēc atrakcijām uz ūdens, kad bieži kritu, it kā nelielas izmaiņas kakla skriemeļos, lai gan dopleogrāfija uzrādija nelielus traucējumus, tad sākās tādi reiboņi tāda sajūta, ka mazliet dulla galva un pats trakākais kopš tā laika ir tas, ka vairs tā nestrādā galva kā agrāk, nav tik asa domāšana, it kā mazliet esmu bremzēts palicis...bija pēc tam labāk, bet tad pirms gada, kad skrēju krosu ar pulsometru iegāja citā fāzā trauksme, proti, skrienot pulss vienubrīd uzkāpa virs 200, protams, pārbaudes utt, viss ok, bet tad kādu gadu bija bail vispār sportot, jo kā ko daru liekas sirds lec pa muti ārā, arī pa to nav stāsts, man mīļie galvenais jautājums ir tāds, man šobrīd tādas trauksmes ar sirdi utt nav bijušas kādu pus gadu, kopš pievērsos kristietībai, BET, man joprojām regulāri pie stresiem ir nerealitātes sajūta, reizēm liekas, ka vispār mocos darbā, knapi velku, tad jautājums tāds vai tā ir VD, ja man ļoti grūti koncentrēties, grūti domāt, darīt it kā vienkāršas lietas, jo viss prasa tādu piepūli...liekas, ka atmiņa ar diezgan streiko, vārdu sakot, liekas, ka galva vairs lāgi nestrādā, liekas, ka arī uz dzīvi brīžam savādāk skatos, protams, tas viss nedaudz dzen depresijā, bet tā kā esmu stipra rakstura cilvēks tad neļauju depresijai vaļu, jo tad būs vēl viss trakāk, vārdu sakot, jautājums, vai kādam kam tā ir bijis, galva ir sākusi atkal normāli strādāt pēc VD? cenšos, mainu domāšanu pa dzīvi utt, tik ļoti gribētu savu aso prātu atpakaļ, jo tagad brīžam jūtos kā tāds bremzēts, kas neko vairs nemāk, nesaprot. Jo jocīgi, cik tagad grūti kaut ko rēķināt utt, liekas esmu cits cilvēks...Patiesā cieņā, biedri!

2

Re: Padoms, pārdomas

Ingars85 rakstīja:

Labdien, biedri. Neizplūdīšu garās runās, vārdu sakot, kopš jaunības dienām esmu tāds mazliet trauksmaināks kā ierastais ierindas pilsonis. Vidusskolā biju ļoti kautrīgs, sarku par visu, gribēju savu telpu bieži, no visiem nost, lai gan v-mēr arī biju labs mācībās, sportā utt. bet ne pa to ir stāsts, man šobrīd ir 32, ar VD īstām lēkmēm sastapos 3 gadus atpakaļ, līdz tam laikam vienīgi biju vnk stresains mazliet vairāk kā vajadzētu. VD man parādījās trauksmes veidā pēc atrakcijām uz ūdens, kad bieži kritu, it kā nelielas izmaiņas kakla skriemeļos, lai gan dopleogrāfija uzrādija nelielus traucējumus, tad sākās tādi reiboņi tāda sajūta, ka mazliet dulla galva un pats trakākais kopš tā laika ir tas, ka vairs tā nestrādā galva kā agrāk, nav tik asa domāšana, it kā mazliet esmu bremzēts palicis...bija pēc tam labāk, bet tad pirms gada, kad skrēju krosu ar pulsometru iegāja citā fāzā trauksme, proti, skrienot pulss vienubrīd uzkāpa virs 200, protams, pārbaudes utt, viss ok, bet tad kādu gadu bija bail vispār sportot, jo kā ko daru liekas sirds lec pa muti ārā, arī pa to nav stāsts, man mīļie galvenais jautājums ir tāds, man šobrīd tādas trauksmes ar sirdi utt nav bijušas kādu pus gadu, kopš pievērsos kristietībai, BET, man joprojām regulāri pie stresiem ir nerealitātes sajūta, reizēm liekas, ka vispār mocos darbā, knapi velku, tad jautājums tāds vai tā ir VD, ja man ļoti grūti koncentrēties, grūti domāt, darīt it kā vienkāršas lietas, jo viss prasa tādu piepūli...liekas, ka atmiņa ar diezgan streiko, vārdu sakot, liekas, ka galva vairs lāgi nestrādā, liekas, ka arī uz dzīvi brīžam savādāk skatos, protams, tas viss nedaudz dzen depresijā, bet tā kā esmu stipra rakstura cilvēks tad neļauju depresijai vaļu, jo tad būs vēl viss trakāk, vārdu sakot, jautājums, vai kādam kam tā ir bijis, galva ir sākusi atkal normāli strādāt pēc VD? cenšos, mainu domāšanu pa dzīvi utt, tik ļoti gribētu savu aso prātu atpakaļ, jo tagad brīžam jūtos kā tāds bremzēts, kas neko vairs nemāk, nesaprot. Jo jocīgi, cik tagad grūti kaut ko rēķināt utt, liekas esmu cits cilvēks...Patiesā cieņā, biedri!

Aizej pie ārsta uz ikgadējo profilaktisko pārbaudi, varbūt vnk dzelzs vai d vitamīns zems, tas var dot nogurumu.

3

Re: Padoms, pārdomas

Sveiks!

Man laikam ļoti līdzīgi kā tev. Man VD pilnā spožumā izpaudās tikai pirms pusotra gada (pašai tūliņ būs 29). Pirms tam par ko tādu pat nezināju, un bērnībā bija pāris epizodes ar neizskaidrojamām saslimšanām, piem., ilgstošs klepus ar smakšanas lēkmēm, ko nekādi nevarēja izārstēt - vēlāk vnk pazuda pats no sevis; vai ilgstoša nelaba dūša bez fiziska izskaidrojuma. Bet nekad nedomāju, ka man švaki nervi.
Atbildot uz tavu jaut.,jā, man ir līdzīga sajūta - nespēju koncentrēties, atmiņa palikusi ļoooti slikta. Agrāk daudz lasīju, tagad to nevaru, jo nespēju koncentrēties uz sižetu, domas klīst prom. Tāda sajūta, ka ar VD atmirst smadzeņu šūnas. (Cerams, ka ne!) Kaut kur vispār lasīju, ka tiem ar VD iespējama vecuma plānprātība. Not exciting.