VD jau gadu. (Lapas 1 no 2)

Tā jau ir. Visur jau raksta/saka, ka bailes jau nevar izārstēt. Es pat pati saprotu,ka tas ir izdomāts un ka tās sajūtas, kad tiešām vajag pilnīgi citādākas, bet ka sāku domā, tā aiziet. Mēģinu ar austiņām braukt, dungot prātā līdzi - dažreiz nostrādā, dažreiz ne.

Jā, tagad tas ir autobuss.
Pirms kāda laika tas bija viss,kas ir ārpus mājas. Pat mājās. Vīram tikai aziliegta ilgā poda sēdēšana, jo līdz ko viņš iegāja wc, tā man vajadzēja. un fiksi vajadzēja. Atteicos braukt pie savas mammas,kad tēvs ir mājās. Kāpēc? Jo ilgi sēž uz poda.
Šis viss iekrita kopā ar BKA. Līdz ko esmu atsākusi strādāt - ir citādāk. Mazliet vieglāk. Ir dienas,kad tāpat nevaru nevienu veikalu iztaigāt, tikai mājās vajag un punkts, bet ir dienas,kad es varu izstaigāt, izbraukāt un visu.
Citreiz nevaru neko. Ir bailes, jāsaka atklāti, pielikt bikses.
Nesaprotu kur man šitādas bailes uzradušās. Nav nedz trauma bijusi, nekā...un arī...ar prātu saprotu,ka nu - kas ir ļaunākais,kas var notikt? Pietaisītu bikses. Viss. Tas arī viss. Nav mirstamā kaite. Protams, kauns būtu, bet fiksi meklētu wc vai krūmus, vai ne? Bet nē. ir bailes. Bailes tā,ka panika nāk virsū un histēriska raudāšana, jo man itkā liekas,ka vajag pa lielam.

Ļoti pareizi domā

Ģ.ā., jau neko nav baigi ārstējies. Kad aizeju, tad saka - uz rudeni tā visiem ir. Un arī norakstīja uz to,ka nesen bija dzemdības bijušas, grūtniecība, ilgstoša mājās būšana ar bērnu un tā. Tos visus viņa uzskatīja par iemeslu un daļēji piekrītu arī, jo esot darbā ir daudz vieglāk.
Tagad, pirms braukšanas ar autobusu iedzeru Alprozolam un varu izbraukāt bez stresiem un besīšanās. Jūtos kā cilvēks.

Es savulaik distoniju sāku ārstēt ar citiem trankviļiem, bet tās pašas grupas, ko "aizņēmos" no mammas zāļu skapīša. Tolaik nebija sajēgas ne par ko, pirmā doma bija tāda pati- tas mani padara par normālu cilvēku. Vienīgais ar katru reizi izjutu, ka efekts mazinās un sāku dzert 2, 3 tabletes.
Vēlāk tiku pie Xanax (nu tas pats Alprozalam), jo to trankvili man negribēja izrakstīt, tjipa Xanax esot labāks.
Baigi aizrāvos, strauji palielināju devu, jo nedēļas laikā tā tablete man vairs nepalīdzēja, sāka rasties melnie caurumi, problēmas ar atmiņu. Piemēram, es neatcerējos, kā es nokļuvu mājās, bet manas smadzenes izdomāja stāstu kā tas notika, jo man šķita, ka visu atceros. Tad man atgādināja to un sapratu, ka manas atmiņas bija izdomātas un neeksistēja. Diezgan baisa sajūta. Tolaik mani tas nesatrauca, pusgads bija tāds miglā tīts, mēdzu vēl alkoholu piešaut klāt. Pēc smadzeņu satricinājuma (xanax+ alko + kkads klubs + bezfilma) sāku bažīties. Bija gadījumi kad man atstāstīja, ko es darīju, bet es pilnīgi neko neatcerējos. Par to, cik grūti bija atmest labāk nesākšu. Tgd atkal to dzeru, bet cenšos nepārdozēt un dzeru AD. Ar alko nekādā gadījumā nemiksē, var beigties ar galvas traumu.

Negribu baidīt, bet ja tā ir vienīgā terapija, tad tā līdz uz mēnesi, jo tā ir atkarību izraisoša viela, kas neārstē. Būtu ok aiziet pie psihiatra tomēr un padzert šitam klāt antidepresantus. Un mēģināt psiholoģiski tikt galā, jo uzsēsties uz zālēm ir viegli, bet tā sajūta, ka esi atkarīgs un vajag vairāk ir briesmīga, visu laiku ar to mokos.
Alprozalam var dzert protams bet viņš neārstē, palīdz tikai situācijā, kad tev ir panikas lēkme.

Un vēl tad kad esi zem tās tabletes un tev tā nav, mēģini sakārtot domas, iestāstīt sev, ka redz nekas tāds nenotiek, ka tās bija tikai iedomas. varbūt pēc tam tu varēsi skaidrā prātā to visu darīt jo būs bijusi laba pieredze, ka spēj sevi pārvarēt un ka nekas tāds nenotiek, notici vnk tam, tad viss būs ok.

Pēc alko es mēdzu uzdzert xanax kad eju gulēt, jo savādāk nevaru aizmigt, man jau atkarība no tā xanax atkal, kā sāk to dzert, tā nevar beigt.

Ir jau AD, ko var lietot ar alko, galvenais neaizrauties ar alko, tas jau to distoniju un trauksmi pastiprina. Man vsp alko riebjas, jo tas grauj attiecības, bet mēdzu iedzert pa retam ar draugiem.

Slikta dūša no AD visu dienu, lai gan dzeru uz nakti. Kad vienreiz šitais beigsies, laikam vairāk par pustableti mans organisms nevelk, bet dr saka, ka par mazu deva, bet nu jūtos labāk psiholoģiski, bez AD bija baigi traki, visiem jau nav tāds nelabums, man laikam aknas nevelk vairs.

Despair sāku domāt vai neesi pazīstams. Vīrietis esi?

Jā. Kāpēc tā domā, ka esam pazīstami? (Labāk gan atbildi privāti uz šo jaut.) Var jau būt, pasaule ir maza, VD ir izplatīta mūsdienās.
Visādi stāsti ir dzirdēti. Pārsvarā gan tādas lietas vismaz manu reālo paziņu lokā netiek apspriestas, vismaz es par sevi nestāstu, arī visas trakās ballītes, kas savlaik bijušas tika uztvertas kā jaunības maksimālisms, kuram gan negadās par daudz ieraut. Paziņas mani savlaik uzskatīja par lielu ballīšmīli, bet tad bija citi laiki, studentu dzīve, kojas utt, pats saproti gan jau. Nevienmēr tie cilvēki, kas ir lieli ballētāji un šķiet galīgi nekautrīgi ir tie laimīgākie cilvēki, tā ir ilūzija, jo ja cilvēks daudz ballē un pārmērīgi dzer, tad jau laimīgs nejūtas, cenšas to kompensēt un meklēt sajūtas. Es tranvili šāvu klāt, jo tad bija lētāk dzert, mazāk vajadzēja, lielāks reibums un traki atstāsti, kas man bija miglā tīti, bet tolaik šķita kruti, ka tev ir bezfilma pēc ballītes un izdarītas muļķības. Bet no visa jau izaug. Domāju, ka tas viss atstāj sekas, sabeidz psihi vispirms un tad aknas. Vai otrādāk.
Pēdējā laikā gan dzīvoju kā atbildīgs pilsonis, darbs, darbs, darbs, nekādas ballītes, nekāds alkohols, nekādas tabletes, bet VD tomēr piemeklēja atkal, pietam smagā formā, tgd prātīgi ārstējos, prātīgi arī dzīvoju, nav jau vairs studiju laiki, tgd jāstrādā, par dzīvokli jāmaksā, viss tik dārgs. No tā vien daudziem VD piemetas, tu tik vergo un dzīve iet tev blakus klusu, LV tāds klimats un tādas algas, nevar apvienot darbu ar dzīvi, vai nu tu strādā vai dzīvo, bet ja dzīvo, tad nav naudas, un tā tas depresīvais aplis ievelkas. Cilvēki man apkārt ir diezgan noguruši, tas gan.

Ok, es te aizfilozofējos. Ja dikti interese moka noskaidrot vai esam pazīstami, uzraksti man privātu ziņu, publiski jau nesāksim te vārdus minēt. Man gan lasot tavus tekstus šķiet, ka neesam, bet tgd ir reāli intriga, varbūt esam veci paziņas no tiem laikiem un sen nav kontaktēts.

Cik sen tev ir VD?

Par cik VD nezuskatu par slimību es nesaprotu kā alkohols to tieši var ietekmēt. Alkohols var pastiprināt emocijas, kas var sarežģīt vd un var arī uz laiku atvieglot vd , individuāli atkarībā uz ko tajā mirklī esi noskaņots.
Runājot par alko+ripas tā protams nav laba doma, un te pat nav nozīmes kādas ripas. Bet nu arī biju grēkojis šajā gadījumā, vienīgi ballītēs gan ripas pa virsu nešāvu, laikam jau vd piemetās kad ballīšu periods jau bij cauri. Bet citkārt ar ideju cik vien var aizmirsties jaucu alko ar trankviļiem. Apmēram tā ka viens pats sadzēros (jo nav ar ko sadzert, neviens taču mani nesaprot) un kādu ripu izšāvu pa virsu lai vnk nolūztu. Lielākais laikam bij kādi 6 xanaxi pa virsu labai alko kondīcijia ar cerību aizmigt un ilgi nepamosties - efekts bij pilnīgi pretējs, miegs nenāca vispār, bet sākās totāla trauksme, histērija..  tas tāds sad story, izmisumā mēģināju vieglus variantus kā aiziet citā pasaulē...vispār tas viss ir tāds lēts variants parādīt sev, iespējams citiem, ka es baigi slims. sviests, principā parādi, ka neko nesaproti - ne vd, ne dzīvi. Droši vismaz uz sevi tajā laikā varu to attiecināt.