1

Tēma: Lietot vai nelietot zāles?

Beidzot būtu pienācis laiks saprast, ka VD nav slimiba, bet gan uzdevums. Tas ir uzdevums iemācīties vadīt un pārvaldīt savas enerģijas, ko no mums pieprasa šis jaunais laiks. VD "slimniekiem" ir riktīgi paveicies, viņiem ir pienākusi kārta - radusies motivācija nokļūt nākamajā līmenī, kamēr parējie, kuriem šādas motivacijas vēl nav, tie joprojām lēni veģētē iepriekšējā (lasi: pērtika) līmenī.Pazīstu cilvēkus, kas visam šim ir sekmīgi izgājuši cauri un iemācoties parvaldīt savas iekšējas enerģijas, ir nonākuši pie pavisam jaunas, daudz pilnīgākas, sakarīgākas  dzīves un tikuši apbalvoti ar dažādām īpašām spējām.
      Tie, kuri šo uzdevumu uztver kā slimibu un rij bezjēgā tabletes, tie ir kā pēcstundnieki ar neizpildītiem mājas darbiem, to uzdevums paliek neizpildīts un "slimiba" atgriezīsies atkal un atkal tik ilgi, kamēr no AD būs tapuši par nejūtigu dārzeni, bez cerībām jebkad nokļūt nākamajā līmenī. Bet nu īpaši smagos gadījumos zāļu lietošana ir attaisnojama, lai gan vienmēr ir jāatcerās, ka zāles neārste, bet tikai noslēpj "slimibas" simptomus un ka ar zālem Jusu uzdevums pēc būtības netiek izpildīts, bet tikai samilzst.

Ja kādam būs vēlme, tad citrreiz varu mēģināt izstastīt kā var iemacīties vadīt savas enerģijas.

2

Re: Lietot vai nelietot zāles?

Man interesē kā nestresot. Kā iemācīties palaist vaļā stresu. Šodien visa diena stresā un vakarā kūleņi bez mitas. Pateicoties AD vairs nav panikas lēkmju no tā. Saprotu, ka jāizvairās no stresa, bet tāds darbs un darbs ļoti patīk.

3

Re: Lietot vai nelietot zāles?

Mileedija rakstīja:

Man interesē kā nestresot. Kā iemācīties palaist vaļā stresu. Šodien visa diena stresā un vakarā kūleņi bez mitas. Pateicoties AD vairs nav panikas lēkmju no tā. Saprotu, ka jāizvairās no stresa, bet tāds darbs un darbs ļoti patīk.


Ļoti tipiska situācija un Tava priekšrocība ir tā, ka vismaz vienu savu problēmu cēloni esi apjautusi, tas ir Tavs uzdvums tikt ar to galā.

Man bija līdzīgi. Man darbs nebija stresains, bet es to pats padarīju maksimāli stresainu ne no kā. Vienmēr centos padarīt pēc iespējas vairāk. Ja braucu darīšnas pa pilsētu, tad visur bija nenormāli jādrāžas. Sastregumi ielās vispar man radīja nenormālu stresu un dusmas - visur visu nokavēju, dusmojos uz visiem un uz sevi. Pilnīgs enerģijas izsīkums, un nopietnas veselības problēmas piespieda man pārveidoties.  Nevaru teikt ka 100% ar to esmu ticis galā, tomēr tagad 98% gadījumu ceļš pie auto stūres man ir kā atpūta, kā miera meditācija, kurā nevis pazaudēju enerģiju, bet gan atpūšos, iegūstu prieku un spēku. Esmu pat iemācijies steigties (braukt ātri kad vajag) tajā pat laika saglabajot dziļu iekšēju mieru, bet vislabāk, protams, ir nesteigties gan ārēji, gan iekšēji.

Man savākties palīdzēja mans novērojums, ka katru reizi kad steidzos, tad brauciens ir neveiksmīgs - neizodas paveikt iecerēto, rodas dažādi šķeršļi. Ja ir parāk daudz saplānots, tad neizdodas sekmīgi izdarīt neko. Savukārt ja esmu savacies, mierīgs un laimīgs, tad šāds laimes stavoklis arī nes veiksmīgu rezultatu. Un tas patiešām darbojas. Cilvēki bieži nenovērtē cik milzīgs spēks ir viņu domām, gribai un enerģetiskajam stāvoklim. Mūsu uzdevums ir ne tik daudz kaut ko paveikt ārēja pasaulē, ka tieši iekšējā. Un kad tas izdodas, tas viss Visums nāk palīga un viss izdodas.