4 521

Re: Simptomu saraksts (papildināms)

Ta spieshanaa katru dienu izspauzas,man palidz dzili elposhana.

4 522

Re: Simptomu saraksts (papildināms)

rebeka_27 rakstīja:

jā, bet nelīdz. Varbūt uz kādu laiciņu stipro spiešanu noņem, bet spiešana turpinās

tad noteikti jāvēršas pie psihoterapeita vai psihiatra un būs vien jāmēģina ķīmiski!

4 523

Re: Simptomu saraksts (papildināms)

sveiki.es velejos pajautat vai jums ari ir ta...
es pa nakti vienmer kaut ko sapnoju itka lielas kad sapnis ka sapnis bet kad piecelos es jutos loti divaini jutos ka no laivas izmesta sajutas kad tas sapnis liecina par kaut ko sliktu un nak visu dienu divainas sajutas no ta sapna..es nesaprotu vai tas ir no vd vai ari kaut kas slikts..:(ludzu iesakat man kaut ko..

4 524

Re: Simptomu saraksts (papildināms)

Simona rakstīja:

Ta spieshanaa katru dienu izspauzas,man palidz dzili elposhana.

Ari mani moca spiesana krutis.varbut tas saistits ar kungi,ta sliecos domat.var jau but ka Vd simptoms.bet vai var but ka spiez visu dienu,ar nelielu atlaisanu?

4 525

Re: Simptomu saraksts (papildināms)

Sajūta, ka ķermenis deg. Stīvs žoklis, velkoša sajūta sprandā, deniņos.

4 526

Re: Simptomu saraksts (papildināms)

Rikardeons rakstīja:

Sajūta, ka ķermenis deg. Stīvs žoklis, velkoša sajūta sprandā, deniņos.

Tie simptomi cik bIezhi Tev ir ? Kernel a deg. Man liekas ja man galvaa viena punkts deg.

4 527

Re: Simptomu saraksts (papildināms)

saulespuke216 rakstīja:

Labdien!
Jau ļoti ilgu laiku vēlējos rakstīt šajā forumā, bet nevarēju saņemties, cerēju, ka tikšu galā pašas spēkiem, bet tomēr vēlos dzirdēt citu ieteikumus un to vai kāds mani saprot.
Šī problēma jau ir ar mani 2 gadus. Kad viss sākās es tiešām nesapratu, kas ar mani notiek, devos pie ģimenes ārstes, viņa man pateica, ka man ir viegla depresija un arī VD( Veģetatîvā distonija). Dažādas pārbaudes, analīzes liecināja par to, ka fiziski esmu vesela. Tālāk viņa mani nosūtīja pie psihiatra. Kad aizgāju pie viņa, protams izplūdu asarās, stāstīju visu kas ar mani noticies, savas sajūtas. Viņš teica to, ka man nav VD, bet ir tikai simptomi, tāpat arī man esot depresija, bet nevis ierastā, bet kāda hiperdepresija, jo esmu pārāk aktīva, bet tajā pašā laikā nomākta un depresīva. Viņš man izrakstīja zāles, pateica, ka viss kārtībā, tikšu uz kājām pa diviem mēnešiem...kas ievilkas divos gados! Tikos ar viņu reizi mēnesī vai vienu reizi divos mēnešos, protams, ja bija, kas steidzams arī biežāk. Tomēr līdz šim vēl neesmu īsti sapratusi, kas man ir, jo katru reizi, kad devos pie sava ārsta, viņš minēja ko citu. Tad tie ir VD simptomi, tad atkal neiroze, tad depresija u.t.t. Bija reizes, kad viņš teica, ka man vispār nekas nav, esmu vesela, vienkārši ļoti emocionāla pēc dabas un ka man ar savu emocionālo dabu būs jāsadzīvo visu dzīvi. Sākumā gāja traki, pirmais gads vispār bija salīdzinoši grūts. Trauksme, bailes, panika bija ar mani katru dienu, tomēr tādas panikas lēkmes man ir bijušas pa šo laika posmu, labi, ja kādas pāris reizes, viena protams bija tik traka, ka bija jāsauc ātros, tomēr par tām nevaru sūdzēties, kas no vienas puses mani uztrauc un es nezinu, kas tad man īsti ir, jo pie VD parasti ir baiļu lēkmes cik es lasu, bet man tā trauksme, panika un bailes bija katru dienu. Bija bail iziet no mājas vienai, par auto vadīšanu vispār varēju aizmirst. Bijušas ir arī miega problēmas, tāpat arī nekādas motivācijas lai izdarītu ikdienas darbus. Ārsts ar laiku izrakstīja mazliet stiprākas zāles, trankvilizatoru, kurš sākotnējji man deva vispār kādu dzīvību. Kad iedzēru viņas, iekšēji jutos normāli, nebija satraukums, ar domām bija vieglāk tikt galā, jo tās man malās uz riņķi katru dienu, tāpēc man nebija iespējas domāt par kaut ko kas patīk, bet gan prāts visu laiku piespēlēja bailīgas domas u.t.t.
Tomēr ar laiku es sāku just, ka to stipro zāļu lietošanai ir arī blakusparādības, kā piemēram galvas sāpes, miegainība, slikta dūša, biežāk bija pirmsģīboņa sajūtas. Ja izlaidu vai aizmirsu iedzert, bija lielāka trauksme. Es vienkārši sapratu, ka es ātrāk vēlos tikt no viņām vaļā, jo tie trankviļi palīdz tikai uz kādām dažām stundām un tad atkal atgriezies realitātē..
Tomēr šim gadam iesākoties pamainīju savas dzīves ritmu. Zāles man jau bija apnikušās, tāpēc lēnām viņas pati samazināju, un drīz vien izbeidzu lietot pavisam. Līdz maijam lietoju pāris daktera izrakstītās zāles, kas īsti nebija nekas spēcīgs un tās bija vienīgās kuras lietoju.  Es mainīju savu domāšanu, pateicu jā gandrīz visam. Ja līdz tam atteicu došanos ārā no mājas, tad pēc jaunā gada devos, darīju, teicu jā gandrīz visam, priecājos,  biju pozitīva. Pats labākais ko citiem varu ieteikt ir meditācija, kas man tiešām palīdzēja, kā arī jābūt ticībai sev un dievam, ka viss būs kārtībā, ka nekas slikts nevar notikt. No janvāra līdz aprīļa beigām es patiešām jutos vesela, bija pat dienas, kad es jutos pilnīgi vesela un tāds VD manā dzīvē vispār vairāk nespēlēja nekādu lomu.
Tomēr pēdējās nedēļas viss atkal ir vecajās sliedēs... Es pilnīgi jūtu, ka lielā pārliecība par saviem spēkiem atkal zūd. Trauksme, panika, bailes katru dienu. Un tagad vēl nākusi ir klāt nerealitātes sajūta, kas brīžam ir tik spēcīga, ka nespēju vairāk izturēt. Tajā visā ir bailes sajukt prātā, brīžam tiešām šķiet, ka prāts pārstās darboties, pat nevis brīžam bet visu laiku. Esmu tik satraukta, ka man pašai liekas, ka ar domām un bailēm  netikšu galā un ka nezināšu ko iesākt ar sevi. Īsti arī nav ar ko izrunāties, jo neviens mani nesaprot. Tāpēc jau sen uzlūkoju šo forumu ar cerību, ka varbūt šeit radīšu mazliet mierinājuma un cerības.
Pēdējās dienas vispār ir diezgan traki. Bailes iet gulēt, no rīta negribas celties, kā pamostos sākas trauksme, bailes pilnīgi par visu un 24/7 nerealitātes sajūta. Rokas trīc jau divus gadus, un pēdējā laikā arī ķermenis sācis trīcēt katru dienu. Esmu arī pamanījusi, ka viegli "sasviļos" pat par sīkumiem dažkārt. Dēļ tās nerealitātes sajūtas, man ir parādījušās tādas domas, ka man liekas, ka es nerunāju pareizi, ka uzvedos nepareizi, ka domāju nepareizi. Pat savam draugam bieži prasu vai uzvedos adekvāti. Runājot ar cilvēkiem visu laiku domāju vai runāju pareizi, vai viņi nepadoma kaut ko par mani u.t.t.
Pat vakar izdevos no mājas un man bija tik stipra nerealitātes sajūta, ka likās, ka tulīt neko nesapratīšu. Visu laiku eju kaut kur ar kādu kopā. Dažbrīd jūtos slikti, jo liekas, ka citus visu laiku apgrūtinu. Un pats sliktākais ir tas, ka pēc piecu mēnešu zāļu pauzes, pagājušo nedēļ sanāca iedzert trankvili un man likās, ka palika vēl sliktāk. Es jutos piedzērusies, sākās kādas bailīgas domas, nespēju koncentrēties, mašīnu pat nevarēju pavadīt normāli. Viss par ko domāju ir iet gulēt un pēc tam sapratu, ka man kādreiz šīs zāles tiešām palīdzēja, bet tagad paliek vēl sliktāk. Un tad es sāku satraukties, ja viss šis nekad nebeigsies, ka man pat zāles vairāk nepalīdz. Varbūt man ir kāda cita kaite, jo joprojām man nav baiļu lēkmes, bet ir traka trauksme, bailes, satraukums, domas šaudās pa galvu non stop. Ja ir brīži, kad es jūtos labāk vai arī esmu priecīgāka, tad atkal drīz pēc tam jūtos slikti, pārņem bailes. Man liekas, ka šobrīd ir daudz sliktāk nekā tad kad viss sākās. Un mana cerība par tikšanu galā bez medikamentiem un pašas spēkiem ir vējā.
Ļoti atvainojos par garo vēstuli. Es ilgi domāju rakstīt vai nē, tomēr šorīt 6sos pamostoties jau ar trauksmi, bailēm, drebuļiem, nosvīdušām rokām, muguru un kājām ,es sapratu, ka man ir jāsaņemas un jāuzraksta. Vienmēr satraucos, ka mans gadījums ir pats trakākais, tāpēc arī nerakstīju, jo kad lasu forumus, vizbiežāk dzirdu to, ka tie simptomi nav visu dienu, bet gan kādos brīžos. Tāpat arī tās baiļu lēkmes, kas man nav. 
Ļoti gaidīšu ieteikumus un kādu, kas liks man justies kaut cik mierīgāk. Citādāk gaisma tuneļa galā nav redzama vispār!
Jauku dienu! smile


Identiski, man arī viss sakas ar parastu VD, sirds parsitieniem utt bet tagad jau no 2016.g maija ir pilnīgi neizportama pašsajūta, es nezinu īsti kas ir nerealitate un depersonalizācija bet man vienu dienu uz ielas uznāca tada sajūta, ka esi kkur atsvešinājies no sava kermena, ka tulit notiks kaut kas slikts, nojūgsies un TAAA nenormālā panika un tremors katru dienu, vnk riebjās. Kā no rīta acis valā tā pa galvu šaudās pilnīgi nesakarīgas domas par viss kaut ko, man gan ir bijuši mega pārdzīvojumi pedējos gados jo izskiros no sievietes ar kuru biju kopā 13 gadus un bijam precēti 5 g un ir divi bērni... tas viss reāli sāp un jau divi gadi tulit apart bet pāri neesmu ticis 100%... 24/7 jūtos slikti, visu laiku ir uzmācīgas domas, ka tu kaut ko varētu kādam nodarīt, nojūgties, izraisīt avāriju utt nu kā lai dzīvo tālāk?????? Dzeru AD jau gadu, sākumā palidzeja bet tagad vispar nekāda efekta, un jām, ir viens BET, kad sportoju tad nav nekā, peldu, skrienu, velo vai svaru zāle tad sajūtas ir kā agrāk... bet visu laiku jau es nevaru sevi noslogot kā zirgs. Darbs arī ir svarīgs jo ir vēlme to saglabāt cik vien ilgi var...


Viss kas tagad nogurdina katru dienu un kkādi apziņas vai kā to sauc traucējumi, ka tavs prāts tulīt atdalīsies no tevis un sajuksi prātā utt sad
Ja ir Tev vēlme privāti padalīties ar izjūtām un saprast ka neesam mēs tādi vieni tad atraksti uz diklofoss@inbox.lv

4 528

Re: Simptomu saraksts (papildināms)

Fabians rakstīja:
saulespuke216 rakstīja:

Labdien!
Jau ļoti ilgu laiku vēlējos rakstīt šajā forumā, bet nevarēju saņemties, cerēju, ka tikšu galā pašas spēkiem, bet tomēr vēlos dzirdēt citu ieteikumus un to vai kāds mani saprot.
Šī problēma jau ir ar mani 2 gadus. Kad viss sākās es tiešām nesapratu, kas ar mani notiek, devos pie ģimenes ārstes, viņa man pateica, ka man ir viegla depresija un arī VD( Veģetatîvā distonija). Dažādas pārbaudes, analīzes liecināja par to, ka fiziski esmu vesela. Tālāk viņa mani nosūtīja pie psihiatra. Kad aizgāju pie viņa, protams izplūdu asarās, stāstīju visu kas ar mani noticies, savas sajūtas. Viņš teica to, ka man nav VD, bet ir tikai simptomi, tāpat arī man esot depresija, bet nevis ierastā, bet kāda hiperdepresija, jo esmu pārāk aktīva, bet tajā pašā laikā nomākta un depresīva. Viņš man izrakstīja zāles, pateica, ka viss kārtībā, tikšu uz kājām pa diviem mēnešiem...kas ievilkas divos gados! Tikos ar viņu reizi mēnesī vai vienu reizi divos mēnešos, protams, ja bija, kas steidzams arī biežāk. Tomēr līdz šim vēl neesmu īsti sapratusi, kas man ir, jo katru reizi, kad devos pie sava ārsta, viņš minēja ko citu. Tad tie ir VD simptomi, tad atkal neiroze, tad depresija u.t.t. Bija reizes, kad viņš teica, ka man vispār nekas nav, esmu vesela, vienkārši ļoti emocionāla pēc dabas un ka man ar savu emocionālo dabu būs jāsadzīvo visu dzīvi. Sākumā gāja traki, pirmais gads vispār bija salīdzinoši grūts. Trauksme, bailes, panika bija ar mani katru dienu, tomēr tādas panikas lēkmes man ir bijušas pa šo laika posmu, labi, ja kādas pāris reizes, viena protams bija tik traka, ka bija jāsauc ātros, tomēr par tām nevaru sūdzēties, kas no vienas puses mani uztrauc un es nezinu, kas tad man īsti ir, jo pie VD parasti ir baiļu lēkmes cik es lasu, bet man tā trauksme, panika un bailes bija katru dienu. Bija bail iziet no mājas vienai, par auto vadīšanu vispār varēju aizmirst. Bijušas ir arī miega problēmas, tāpat arī nekādas motivācijas lai izdarītu ikdienas darbus. Ārsts ar laiku izrakstīja mazliet stiprākas zāles, trankvilizatoru, kurš sākotnējji man deva vispār kādu dzīvību. Kad iedzēru viņas, iekšēji jutos normāli, nebija satraukums, ar domām bija vieglāk tikt galā, jo tās man malās uz riņķi katru dienu, tāpēc man nebija iespējas domāt par kaut ko kas patīk, bet gan prāts visu laiku piespēlēja bailīgas domas u.t.t.
Tomēr ar laiku es sāku just, ka to stipro zāļu lietošanai ir arī blakusparādības, kā piemēram galvas sāpes, miegainība, slikta dūša, biežāk bija pirmsģīboņa sajūtas. Ja izlaidu vai aizmirsu iedzert, bija lielāka trauksme. Es vienkārši sapratu, ka es ātrāk vēlos tikt no viņām vaļā, jo tie trankviļi palīdz tikai uz kādām dažām stundām un tad atkal atgriezies realitātē..
Tomēr šim gadam iesākoties pamainīju savas dzīves ritmu. Zāles man jau bija apnikušās, tāpēc lēnām viņas pati samazināju, un drīz vien izbeidzu lietot pavisam. Līdz maijam lietoju pāris daktera izrakstītās zāles, kas īsti nebija nekas spēcīgs un tās bija vienīgās kuras lietoju.  Es mainīju savu domāšanu, pateicu jā gandrīz visam. Ja līdz tam atteicu došanos ārā no mājas, tad pēc jaunā gada devos, darīju, teicu jā gandrīz visam, priecājos,  biju pozitīva. Pats labākais ko citiem varu ieteikt ir meditācija, kas man tiešām palīdzēja, kā arī jābūt ticībai sev un dievam, ka viss būs kārtībā, ka nekas slikts nevar notikt. No janvāra līdz aprīļa beigām es patiešām jutos vesela, bija pat dienas, kad es jutos pilnīgi vesela un tāds VD manā dzīvē vispār vairāk nespēlēja nekādu lomu.
Tomēr pēdējās nedēļas viss atkal ir vecajās sliedēs... Es pilnīgi jūtu, ka lielā pārliecība par saviem spēkiem atkal zūd. Trauksme, panika, bailes katru dienu. Un tagad vēl nākusi ir klāt nerealitātes sajūta, kas brīžam ir tik spēcīga, ka nespēju vairāk izturēt. Tajā visā ir bailes sajukt prātā, brīžam tiešām šķiet, ka prāts pārstās darboties, pat nevis brīžam bet visu laiku. Esmu tik satraukta, ka man pašai liekas, ka ar domām un bailēm  netikšu galā un ka nezināšu ko iesākt ar sevi. Īsti arī nav ar ko izrunāties, jo neviens mani nesaprot. Tāpēc jau sen uzlūkoju šo forumu ar cerību, ka varbūt šeit radīšu mazliet mierinājuma un cerības.
Pēdējās dienas vispār ir diezgan traki. Bailes iet gulēt, no rīta negribas celties, kā pamostos sākas trauksme, bailes pilnīgi par visu un 24/7 nerealitātes sajūta. Rokas trīc jau divus gadus, un pēdējā laikā arī ķermenis sācis trīcēt katru dienu. Esmu arī pamanījusi, ka viegli "sasviļos" pat par sīkumiem dažkārt. Dēļ tās nerealitātes sajūtas, man ir parādījušās tādas domas, ka man liekas, ka es nerunāju pareizi, ka uzvedos nepareizi, ka domāju nepareizi. Pat savam draugam bieži prasu vai uzvedos adekvāti. Runājot ar cilvēkiem visu laiku domāju vai runāju pareizi, vai viņi nepadoma kaut ko par mani u.t.t.
Pat vakar izdevos no mājas un man bija tik stipra nerealitātes sajūta, ka likās, ka tulīt neko nesapratīšu. Visu laiku eju kaut kur ar kādu kopā. Dažbrīd jūtos slikti, jo liekas, ka citus visu laiku apgrūtinu. Un pats sliktākais ir tas, ka pēc piecu mēnešu zāļu pauzes, pagājušo nedēļ sanāca iedzert trankvili un man likās, ka palika vēl sliktāk. Es jutos piedzērusies, sākās kādas bailīgas domas, nespēju koncentrēties, mašīnu pat nevarēju pavadīt normāli. Viss par ko domāju ir iet gulēt un pēc tam sapratu, ka man kādreiz šīs zāles tiešām palīdzēja, bet tagad paliek vēl sliktāk. Un tad es sāku satraukties, ja viss šis nekad nebeigsies, ka man pat zāles vairāk nepalīdz. Varbūt man ir kāda cita kaite, jo joprojām man nav baiļu lēkmes, bet ir traka trauksme, bailes, satraukums, domas šaudās pa galvu non stop. Ja ir brīži, kad es jūtos labāk vai arī esmu priecīgāka, tad atkal drīz pēc tam jūtos slikti, pārņem bailes. Man liekas, ka šobrīd ir daudz sliktāk nekā tad kad viss sākās. Un mana cerība par tikšanu galā bez medikamentiem un pašas spēkiem ir vējā.
Ļoti atvainojos par garo vēstuli. Es ilgi domāju rakstīt vai nē, tomēr šorīt 6sos pamostoties jau ar trauksmi, bailēm, drebuļiem, nosvīdušām rokām, muguru un kājām ,es sapratu, ka man ir jāsaņemas un jāuzraksta. Vienmēr satraucos, ka mans gadījums ir pats trakākais, tāpēc arī nerakstīju, jo kad lasu forumus, vizbiežāk dzirdu to, ka tie simptomi nav visu dienu, bet gan kādos brīžos. Tāpat arī tās baiļu lēkmes, kas man nav. 
Ļoti gaidīšu ieteikumus un kādu, kas liks man justies kaut cik mierīgāk. Citādāk gaisma tuneļa galā nav redzama vispār!
Jauku dienu! smile


Identiski, man arī viss sakas ar parastu VD, sirds parsitieniem utt bet tagad jau no 2016.g maija ir pilnīgi neizportama pašsajūta, es nezinu īsti kas ir nerealitate un depersonalizācija bet man vienu dienu uz ielas uznāca tada sajūta, ka esi kkur atsvešinājies no sava kermena, ka tulit notiks kaut kas slikts, nojūgsies un TAAA nenormālā panika un tremors katru dienu, vnk riebjās. Kā no rīta acis valā tā pa galvu šaudās pilnīgi nesakarīgas domas par viss kaut ko, man gan ir bijuši mega pārdzīvojumi pedējos gados jo izskiros no sievietes ar kuru biju kopā 13 gadus un bijam precēti 5 g un ir divi bērni... tas viss reāli sāp un jau divi gadi tulit apart bet pāri neesmu ticis 100%... 24/7 jūtos slikti, visu laiku ir uzmācīgas domas, ka tu kaut ko varētu kādam nodarīt, nojūgties, izraisīt avāriju utt nu kā lai dzīvo tālāk?????? Dzeru AD jau gadu, sākumā palidzeja bet tagad vispar nekāda efekta, un jām, ir viens BET, kad sportoju tad nav nekā, peldu, skrienu, velo vai svaru zāle tad sajūtas ir kā agrāk... bet visu laiku jau es nevaru sevi noslogot kā zirgs. Darbs arī ir svarīgs jo ir vēlme to saglabāt cik vien ilgi var...


Viss kas tagad nogurdina katru dienu un kkādi apziņas vai kā to sauc traucējumi, ka tavs prāts tulīt atdalīsies no tevis un sajuksi prātā utt sad
Ja ir Tev vēlme privāti padalīties ar izjūtām un saprast ka neesam mēs tādi vieni tad atraksti uz diklofoss@inbox.lv

Psihoterapiju pie KBT speciālista esi mēģinājis?

4 529

Re: Simptomu saraksts (papildināms)

Esmu uzraxtiijis rakstu par vegetativo distoniju,bet tas ir angliski,ja kads velas izlasiit var atrast sheit: https://xsinor.com/anxietydepersonaliza … alization/

4 530

Re: Simptomu saraksts (papildināms)

Man parasti ir temperatūra un baiļu dēļ arī raudu, drebuļi, grūtības elpot, pulss virs 150 ( panikas lēkmju laikā). Man ir 16gadi tikai

4 531

Re: Simptomu saraksts (papildināms)

Man baiļu sajūta moka visu laiku. Temperatūra lēkā +37,2°C un no tās nenormāls nogurums. Dzer nomierinošās zāles jau purms ir sākusies panikas lēkme, lai tā neuznāktu, jo tas ir briesmīgi.

4 532

Re: Simptomu saraksts (papildināms)

Vai ir normāli, kā panikas lēkmes laikā temperatūra uzkāpj līdz 37,8 un tādā paliek uz visu dienu. Kad nomierinājos un atradu interesantas nodarbes, kā arī palasīju šo forumu palika labāk... Vai tas var būt no VD vai tas ir kaut kas cits?

4 533

Re: Simptomu saraksts (papildināms)

Tas var tā būt. Man arī vakarā, kad guļu gultā, neko nedaru un nomierinos, temperatūra ir normāla. Līdz ko jāiet no mājas ārā, tā paaugstinās temperatūra un bailes, kam seko panikas lēkmes, ja savlaicīgi nesadzeros nomierinošas tabletes. Noriebusies šāda dzīve - dzīvot visu laiku bailēs, ne mirkli nevar atslābināties un baudīt dzīvi. Gribētos visur iet un braukt, bet dēļ bailēm neko nevaru un negribu.

4 534

Re: Simptomu saraksts (papildināms)

Man panika parasti uznāk mājās, reizēm skolā, citās vietās līdz šim viss ir bijis kārtībā, bet man jau tikai pirms kāda pusgada vai mazliet vairāk sākās. Ar 4mēbešu starplaiku pa vidu (mēnesī dzēru tabletes, tad 3mēnešus tablešu iespaidā viss kārtībā...)...