Tēma: Veģetatīvā distonija un sports
Sveiki,
Man ir sajūta, ka esmu iekritusi bedrē, bedrē no kuras nav iespējams izkļūt.
Pastāstīšu sīkāk, man jau aptuveni 2 gadus ir konstatēta diagnoze VĢ, ar visām iespējamām komplikācijām, esmu izgājusi visus ārstus, esmu bijusi arī pie psihiatra, esmu dzērusi tonnām zāles.
Jāatzīst, ka nu, es esmu nonākusi līdz tādam līmenim, ka gandrīz jau katru dienu varu sevi dēvēt par cilvēku, iepriekš, hmmm, kaut kas nezināms cilvēka veidolā.
Šobrīd ir situācija, ka nedzeru nekādas zāles, es vienkārši nespēju vairs savu ķermeni piemēslot ar neskaitāmām tabletēm, es vairs nespēju izturēt visas komplikācijas, es vairs nevēlos izskatīties pēc kūkas, jā tieši tā.
Un te nu sākās problēma - visu mūžu esmu sportojusi, sākoties veģetatīvajai distonijai arī apmeklēju sporta klubu līdz brīdim, kad gandrīz katru reizi ģību, sirds meta kūleņus, ķermenis tirpa, paelpot nebija iespējams.
Sākot lietot zāles, ļoti pieņēmos svarā, es biju absolūtā panikā, neēdu, atkal skrēju uz sporta klubu, bet jēga no tā bija maza, es vienkārši uzsākot kaut ko darīt slēdzos ārā.
Arī tagad,( ikdienā jau es jūtos ļoti labi, ja neskaita sirdsklauves vai pārsitienus, dažreiz niecīgs elpas trūkums), es nespēju pilnvērtīgi sportot un tas mani dzen izmisumā. Esmu atnākusi mājās no kārtējā "treniņa", kurā šķita, ka viss, 26 gadus esi nodzīvojusi un pietiek, gals klāt, viss ir jāpārtrauc.
Visiem ir viedoklis, ka sports palīdz, bet kā, kā lai es sev palīdzu, ja sportojot man liekas, ka pēdējā stundiņa ir klāt.
Sakiet, lūdzu, kā Jums iet sportojot, intensīvās vai mazāk intensīvās sporta nodarbībās?