runāšana cilvēku /auditorijas priekšā

Tas ir kas vairāk par vienkāršu uztraukumu. Tā ir ikdiena, arī runājot ar cilvēkiem (pēc iepējas censos no tā izvairīties). Varbūt man vēl nav fiziski simptomi bez iemesla, tieši tāpēc arī lūdzu kādam padomu-kur vērsties pēc palīdzības.
Jā, ari par telefona zvaniem... es pirms tam sagatavoju (uzrakstu) kas man būs jāsaka, jo ja nesagatavoju+ uznāk lēkme vispār neko nevar pateikt. Cilvēks otra galā nesaptot, ko es viņam skaidroju, un ja godīgi, es pati arī nesaprotu ko runāju.
Paldies par atbildi.

Man tā bija agrāk , protams ne tik smagi vairāk tāpēc ka kautrējos nevis nevarēju, un arī tagad cilvēkos labāk klausos kā runāju bet zini pēdēja laika esmu ievērojusi ka mana kautrība zūd un es varu vienkārši sākt runāt ar cilvēkiem kaut vai taja pašā aptiekā stāvot rindā. Visi cilvēki tā kadreiz ir jutušies , tici man  un sliktākais kas var notikt ir tas ka daži cilvēki padomās ka tu neesi īsti normāla un viss, bet cilvēki tapat domā ko paši grib vienalga teiksi vai klusēsi. Unj ja noģībsi nu kas būs tev vismaz vienmēr būs blakus kāds cilvēks kas palīdzēs.
Citi saka ka vajag iedomāties visus apakšbiksēs. Parasti ka man uznāca tada baile runāt tad es runāju ļoti atri un tad kad pajautā velreiz un liek lēnāk tad jau man smiekli nāk

Vienmēr esmu izvairījusies no grupas darbiem un arī ja ir jāprezentē auditorijas priekšā. Labāk, lai man ieliek neieskaitītu un tad iešu labot, bet nespēju pārvarēt bailes no domas, ka varētu noģībt visu prieksā.
Kā Jūs domājat-vai ir pareizi cīnīties ar savām bailēm ieskatoties tām tieši acīs???   Ja man būtu bail no skorpioniem un, lai pārvarētu bailes, mani iemestu bedrē, kas pilna ar šiem rāpuļiem, tad būtu 2 varianti:
1. es stātos pretī savām bailēm un saprastu, ka viņi mani neaiztiek. 2. variants-es vienk. nomirtu aiz bailēm. Bet tur jau ta lieta, pirms lēkt bedrē, tu apzinies, ka var būt arī būs variants nr. 2.