es zināju, ka man ir problēmas ar veģ. n. sistēmu, bija daudz neērtību un daudz kas sev jāatsaka, bet neko nezināju par tāda mēroga lēkmēm, kad uz līdzenas vietas pazūd zeme zem kājām, līgojas viss tā it kā kuģis vētrā. tā visa rezultātā sastapos ar to uz ielas gaišā dienas laikā, domāju, ka patiešām mirstu. Sliktākais, ka nu jau vairāk kā 3 nedēļas esmu guļošā stāvoklī, jo kā izrādās, tad ilgu laiku nebiju pievērsusi uzmanību signāliem, kuri liecināja par ko nelāgu, tikai dzinu sevi uz priekšu un centos pārvarēt visus šķēršļus, kuri beigās pagrieza man savu aizmugurējo daļu un nolika mani uz lāpstiņām. tagad esmu ārsta uzraudzībā un lietoju medikamentus, jo vnk nav izvēlēs vai arī ir izvēle - gulēt tālāk aiz bezspēcības un bezcerības. man paskaidroja ārste, ka VD ārstēt var un ir jānostiprina nervu sistēma. Protams, ir lietas ar kurām būs jāsamierinās un jāiemācās sadzīvot, tomēr ir simptomi, kurus var izprast un pielabot - tas arī ir ieguvums. es zinu, ka nepadošos un meklēšu risinājumu, pat tad, ja tas ir tikai atvieglojums, bet šādu stāvokli vairs negribu piedzīvot, jo to ienaidniekam nenovēlu, bet šī bloga lietotājiem tas ir labi saprotams. Vienu es sapratu, ka ir jābūt vērīgai pret sevi un ir jājūt pārslodze un visi pārējie iemesli, kuri katram ir savi. Izrādās, ka pat pareizs uzturs var ietekmēt VD. Un vēl sapratu, ka savus mīļos ir jāizglīto šai jautājumā un jāstāsta par to, ko īsti nozīmē VD, tik daudz sapratnes, līdzjūtības un mīlestības kā pēdējā laikā neesmu sen piedzīvojusi. Es ļoti novēlu visiem, kuri izdzīvo VD saprotošus mīļos cilvēkus blakus! Un paldies visiem par dalīšanos, jo tas ir tiešām būtiski!