Pacietīgi nodzēru Paroxetīnu 8 dienas pa 1 tabl divas reizes dienā. Tad beidzot paņēmu un izlasīju instrukcijā uzskaitītās blakusparādības un sapratu, ka jāmet nost nevilcinoties.
Grūti aprakstīt sajūtas, kuras piedzīvoju sākot lietot šo AD.
Iepriekšējie simptomi pastiprinājās un pienāca klāt vesela rinda jaunu.
Piemēram klaustrofobija - gandrīz vai nomiru aiz bailēm, kad auto mazgātuvē aizvērās vārti.Tās bija ilgākās 5 minūtes manā mūžā. Pēc tam klaustrofobija arī dušā, drīz arī mašīnā. Pamanīju, ka ir bail no meža. Man, kam mežs ir ierasta un tuva vide.
Krāsaini murgi, trīce, nelabums, reibonis, problēmas ar līdzsvaru, "elektrības" triecieni, pilnīgs libido zudums, domas par pašnāvību - laikam ne velti daktere pirms zāļu izrakstīšanas pārjautāja vai man nav tādas tieksmes. Nebija iepriekš, bet Paroxetins attīstīja arī šo. Vārdu sakot, no visa blakusparādību saraksta nepiemetās tikai divas - iekšēja asiņošana ar letālu iznākumu un laktācija, kas man kā vīrietim būtu interesants piedzīvojums.
Piezvanīju dakterei un šo te visu atreferēju. Kad viņa teica, lai turpinu lietot, izlēmu, ka jāmet nost negaidot.
Pēc dažām dienām visi klāt pienākušie simptomi pazuda un pamazāk atgriezās arī libido. Bet vēl kā pēdējā "dāvana" jau pēc atmešanas uz rokas izmetās instrukcijā detalizēti aprakstītā pumpa. Labi, ka viena, jo lielāks skaits varot novest līdz kapu kalniņam.
Nezinu kam jānotiek, lai es vēl reizi parakstītos uz šīm zālēm.